Cita sāktu skaidrot attiecības, pieprasītu paskaidrojumus. Bet es vienkārši paņēmu un pazudu. Vīrs teica: kam vajadzīga viņas gados. Bet es paņēmu un parādīju, kam
Viss sākās ar to telefona sarunu. Es stāvēju virtuvē, griezu salātus vakariņām, bet Valdis sēdēja viesistabā un pļāpāja pa tālruni ar kādu draugu. Viņa balss bija atslābusi, apmierināta.
— Ko tu, Mārtiņ, mums viss ir kārtībā, — teica vīrs. — Ilze, tiesa, pēdējā laikā pavisam atslābinājusies. Tikai vazājas pa māju, tērē manas naudiņas, bet jēgas nekādas. Pats zini, sievietes pēc piecdesmit vairs nav tas, kas bija.
Ilze? Atslābinājusies? Tērēju viņa naudiņas?
— Reizēm iedomājos, varbūt tiešām laiks kaut ko dzīvē mainīt, — turpināja Valdis, nenojaušot, ka es dzirdu katru vārdu. — Citādi jau dzīvo vienu dienu, darbs-mājas, darbs-mājas. Zaļas ilgas.
Es klusi noliku dakšu un ieklausījos.
— Nu labi, ko tu, — smējās Valdis. — Kur es likšos no savas mājsaimnieces? Kam vajadzīga tādos gados? Un pieradums jau arī, divdesmit pieci gadi kopā.
Pieradums. Mājsaimniece. Tērēju viņa naudiņas.
Es uzmanīgi atgriezos pie ēst gatavošanas, bet rokas neklausīja. Katrs vārds atbalsojās kaut kur dziļi. Divdesmit pieci gadi. Ceturtdaļu gadsimta es strādāju: māja, sadzīve, viņa vecāki, mūsu bērni, viņa karjera.
Kad viņš mācījās vakara augstskolā, es piestrādāju un viena vilku visu māju. Kad tēvs sanika, es rūpējos par viņu divus gadus. Kad mums piedzima dvīņi, es gulēju ar pārtraukumiem, bet viņš nāca no darba un krita uz dīvāna. Bet tagad esmu – mājsaimniece-apgrūtinājums, kura tērē viņa naudiņas.
— Valdi, vakariņas gatavas. — es pasaucu ar ierasto balsi.
— Eju, eju, — viņš atsaucās un, atvadījies no drauga, apsēdās pie galda.
Mēs vakariņojām kā parasti. Viņš stāstīja par darbu, es māju ar galvu un liku viņam ēdienu. Parasts ģimenes vakars. Tikai manā iekšienē kaut kas bija galīgi noklikšķējis. Trīs dienas es staigāju un domāju. Varēja skaidrot attiecības, izteikt visu, kas sakrājies. Varēja pieprasīt paskaidrojumus. Bet varēja arī vienkārši aiziet.
Ceturtdienas rītā, pavadījusi Valdi uz darbu, es apsēdos pie datora un atvēru sludinājumu vietnes par īres mājokļiem. Dzīvokļi mūsu rajonā ir dārgi. Bet blakus, divu autobusu pieturu attālumā, cenas bija diezgan pieņemamas.
Vienistabas dzīvoklis. Pirmajā stāvā. Nav dārgs, mēbeles ir, saimniece izīrē ilgam laikam. Ideāli. Sazvanījos ar saimnieci, sarunājām tikties. Sieviete izrādījās jauka, kādus četrdesmit piecus gadus veca.
— Kāpēc jums vajadzīgs tieši šis dzīvoklis? — viņa jautāja. — Jūs taču esat precējusies, spriežot pēc gredzena.
— Nogurusi no ģimenes kņadas, — es atbildēju godīgi. — Gribas klusumu un mieru.
Viņa saprotoši pamāja.
— Un vīrs nav pret?
— Vīrs pagaidām nezina. Mājās atgriezos ap pusdienlaiku un sāku pamazām krāmēt mantas. Visnepieciešamāko: drēbes, dokumentus, kosmētiku, mīļākās grāmatas. Viss ietilpa vienā čemodānā un somā.
Bērnus brīdināt nenolēmu. Kristīne dzīvo citā pilsētā ar ģimeni, Raimonds pārvācās pirms gada. Viņi ir pieauguši, tiks galā.
Valdis atnāca no darba ierastajā laikā. Vakariņojām klusējot, viņš lasīja ziņas planšetē, es mazgāju traukus.
— Valdi, — es teicu, slaukot rokas dvielī. — Es rīt aizbraucu.
— Kur? — viņš jautāja, nepaceldams acis no ekrāna.
— Pie draudzenes. Uz nedēļu.
— Ā, nu labi. Tikai ledusskapī ēdienu atstāj.
Lūk, tā. Pat nepajautāja pie kuras draudzenes un kāpēc. Galvenais, lai ēdiens būtu.
— Protams, — es piekritu. — Viss būs.
No rīta es sagaidīju, kad Valdis aizbrauks uz darbu, paņēmu savas mantas un pārcēlos uz jauno dzīvokli. Mazu, gaišu, smaržojošu pēc svaiguma. Manu.
Vispirms aizgāju uz tuvāko veikalu. “Tops” izrādījās piecu minūšu gājienā. Nopirku pārtiku, mazgāšanas līdzekļus, ziedus podos. Gribēju šo vietu padarīt mājīgu. Pēc tam ilgi sēdēju virtuvē ar tēju un vienkārši baudīju klusumu. Neviens nelūdza atnest, padot, izdarīt. Neviens nekomentēja manas drēbes vai frizūru. Neviens neieslēdza televizoru pilnā skaļumā. Pirmo reizi divdesmit piecos gados es biju viena. Un man tas patika.
Vakarā piezvanīja Valdis:
— Ilze, a kur ir pusdienas? Esmu izsalcis, bet ledusskapī tikai kefīrs.
— Nopērc kaut ko gatavu, — es ieteicu. — Veikalā ir liela izvēle.
— Bet tu taču apsolīji atstāt ēdienu.
— Aizmirsu. Atvaino.
Viņš kaut ko neapmierināti nomurmināja un nolika klausuli. Nākamajā dienā stāsts atkārtojās. Un aiznākamajā arī. Valdis zvanīja, kurnēja, sūdzējās par mājās gatavota ēdiena trūkumu. Bet es mierīgi atbildēju, ka kavējos pie draudzenes. Līdz nedēļas beigām vīra pacietība beidzās:
— Ilze, kad tu beidzot atgriezīsies mājās? Te ir pilnīga nekārtība, krekli nav gludināti, ledusskapis pilnīgi tukšs.
— Vai tad esmu tava mājas kalpone? — es izbrīnījos.
— Tu esi mana sieva.
— Sieva nav profesija, Valdi. Un ne spriedums.
— Par ko tu runā? Vai tev viss ir kārtībā?
— Pirmo reizi daudzu gadu laikā pilnīgā kārtībā.
Viņš nesaprata. Kā jau bija gaidāms.
— Klausies, ja tev nauda vajadzīga, tad saki uzreiz. Nerīkojies kā nesaprotama.
Nauda. Atkal šī nolādētā nauda.
— Valdi, saki man godīgi: kurš mūsu ģimenē pelna?
— Nu… es, protams. Un kas?
— Un kurš mazgā, uzkopj, gatavo, seko saimniecībai?
— Tu… Bet tas taču ir…
— Tas ir kas? Pats par sevi saprotams? A ja aprēķina mājas kalpones, pavāra, aukles, aprūpētājas izmaksas taviem vecākiem?
Viņš apklusa.
— Valdi, es negribu ar tevi te runāt par it kā pašsaprotamām lietām, — es teicu maigi. — Vienkārši man vajag laiku padomāt.
— Par ko domāt? — viņš neizturēja. — Divdesmit piecus gadus nodzīvojām, bērnus izaudzinājām, mazbērnus drīz gaidīsim. Par ko vēl domāt mūsu gados?
Par to, ka es vēl esmu. Par to, ka man ir tikai piecdesmit divi, nevis astoņdesmit. Par to, ka gribas nevis vienkārši būt, bet baudīt.
— Padomāt par to, kas man patīk un kas ne, — es atbildēju.
Nedēļa pārvērtās divās. Pēc tam mēnesī. Es apradu ar jauno dzīvokli, atradu darbu interneta veikalā — konsultēju pircējus tiešsaistē. Attālināti, ar elastīgu grafiku. Alga nav liela, bet man pietika.
Pielūkoju floristiskas kursus. Vienmēr sapņoju iemācīties skaisti veidot pušķus. Sadraudzējos ar kaimiņieni, tanti Āriju, kura izrādījās interesanta sarunu biedre.
Valdis zvanīja ik pēc dienas, pieprasīja lai atbraucu. Teica, ka manā vecumā nav pieklājīgi tā uzvesties.
— Ilze, vai tu saproti, ko dari? — viņš teica klausulē. — Cilvēki jau prasa, kur mana sieva.
— Un tu atbildi, ka tava sieva dzīvo savu dzīvi.
— Tas nav normāli. Tu esi ģimenes māte.
— Biju. Tagad bērni ir pieauguši, ģimene var iztikt bez manis.
Viņš nesaprata. Viņam es biju daļa no interjera, kā dīvāns vai ledusskapis. Ērta, ierasta, pašsaprotama. Pēc pusotra mēneša pie manis atbrauca bērni. Kristīne speciāli ieradās no Liepājas, Raimonds atskrēja pēc darba. Apsēdās virtuvē, dzēra tēju.
— Mammu, kas notiek? — jautāja meita. — Tētis saka, tu uzvedies dīvaini.
— Kā tad dīvaini?
— Nu… ar gadiem gadās… To sauc par pusmūža krīzi.
Es paskatījos uz saviem bērniem. Kristīnei trīsdesmit, Raimondam divdesmit astoņi. Pieauguši, patstāvīgi cilvēki. Un arī viņi uzskata mani par dīvainu.
— Mani mīļie, — es teicu. — Un vai jūs kādreiz esat domājuši, ko vēlas jūsu mamma?
— Nu… ģimeni, mājīgumu, mazbērnus… — nedroši atbildēja Raimonds.
— Bet ja es gribu ceļot? Vai nodarboties ar radošu darbu? Vai vienkārši dzīvot sev?
— Bet tu taču esi mamma, — Kristīne izbrīnījās. — Tev ir pienākumi.
Pienākumi. Tātad, man ir tikai pienākumi, bet tiesību nav.
— Mammai ir tiesības uz savu brīvību, — es teicu. — Es jūs uzaudzināju, izmācīju, nostādīju uz kājām. Tagad ir mana kārta dzīvot tā, kā gribas man.
— Un tētis?
— Un tētis var dzīvot tā, kā gribas viņam. Mums nav jābūt kopā tikai tāpēc, ka tas ir ērti apkārtējiem.
Bērni aizbrauca neziņā. Kristīne bija apbēdināta, Raimonds sarauca pieri. Bet es biju mierīga. Pirmo reizi daudzu gadu laikā absolūti mierīga.
Uz otrā mēneša beigām Valdis mainīja taktiku. Pārstāja pieprasīt un sāka lūgties:
— Ilzīt, nu pietiek jokot. Atgriezies mājās. Man tevis pietrūkst.
— Manis vai mājās gatavota ēdiena?
— Tevis, protams. Māja bez tevis ir tukša.
— Un kas ir mainījies, Valdi? Tu joprojām uzskati mani par mājsaimnieci?
Ilga pauze.
— Es… es tā, uz karstām pēdām teicu. Neapdomāju.
— Divdesmit piecus gadus neapdomāji?
— Ilze, kāpēc tu tā? Veči starpā visādi runā.
Visādi. Tātad visādi.
— Valdi, vai tu vismaz reizi šo divu mēnešu laikā padomāji, kāpēc es aizgāju?
— Nu… laikam apvainojies par kaut ko.
— Par kaut ko. Ne par tevi, bet par kaut ko abstraktu.
— Ilze, es nesaprotu, ko tu gribi.
— Bet tu mēģini saprast. Tev ir laiks.
Gāja trešais mēnesis manai jaunajai dzīvei
Es pabeidzu floristiskas kursus, saņēmu sertifikātu. Aizgāju piestrādāt ziedu darbnīcā brīvdienās. Nauda maza, bet darbs nesa prieku. Noīrēju dzīvokli vēl uz trim mēnešiem. Saimniece pat atlaidi iedeva, saka, ar tādiem īrniekiem ir patīkami sadarboties. Valdis parādījās negaidīti. Sestdienas rītā pieklauvēja pie durvīm. Stāvēja ar milzīgu rožu pušķi.
— Vai drīkst ienākt?
Es ielaidu viņu dzīvoklī. Viņš apskatījās apkārt, apstiprinoši pamāja:
— Mājīgi tu te iekārtojusies.
— Sēdies, tēju dzersi?
— Dzeršu.
Mēs sēdējām virtuvē, dzērām tēju ar cepumiem. Valdis grozīja krūzi rokās, piemeklēja vārdus.
— Ilze, es sapratu, — viņš beidzot teica. — Sapratu, kāpēc tu aizgāji. Un ko es darīju nepareizi.
— Un ko tad tu saprati?
— Ka es tevi nenovērtēju. Pieņēmu kā pašsaprotamu. Runāju blēņas tev aiz muguras.
— Nu un?
— Un gribu visu labot. Gribu, lai tu atgrieztos.
Es paskatījos uz viņu uzmanīgi. Valdis izskatījās saburzīts, notievējis. Trīs mēnešu laikā viņš bija manāmi mainījies.
— Un ko tieši tu esi gatavs mainīt?
— Visu. — karsti ierunājās viņš. — Palīdzēšu pa māju, būšu uzmanīgāks. Pārstāšu runāt ar draugiem par mūsu lietām.
— A kas tālāk? Pēc pusgada atkal sāksi uzskatīt par mēbeli?
— Nē, apsolu.
Es izdzēru tēju, piecēlos, piegāju pie loga. Aiz stikla zaļoja koki, nesteidzīgi gāja cilvēki. Mana jaunā dzīve. Klusa, mierīga, mana.
— Zini, Valdi, — es teicu, nepagriežoties. — Esmu pieradusi. Pie patstāvības. Pie klusuma. Pie tā, ka nevienam neko neesmu parādā.
— Bet mēs taču esam ģimene…
— Bijām ģimene. Bet tagad esmu vienkārši Ilze. Ne kāda sieva, ne kāda māte. Vienkārši cilvēks, kuram ir tiesības uz savām vēlmēm.
— Un kas, tā arī dzīvosi viena?
— Un kas tajā ir nepareizs?
Viņš neatbildēja. Pasēdēja vēl nedaudz, tad piecēlās:
— Es pagaidīšu. Varbūt pārdomāsi.
— Negaidi, — es teicu maigi. — Atrodi sev kādu, kas gribēs būt tava sieva. Bet es jau esmu atradusi sevi.
Pagāja gads. Es nopirku šo dzīvokli — saimniece to pārdeva lēti. Iekārtojos ziedu darbnīcā uz pilnu slodzi, apguvu jaunas tehnikas. Manus pušķus pērk labprāt. Sadraudzējos ar kaimiņiem, pierakstījos bibliotēkas grāmatu mīļotāju klubā. Brīvdienās eju uz teātriem vai izstādēm. Dažreiz tiekos ar kolēģiem no darbnīcas.
Bērni pierada pie mana izvēles. Tagad viņi brauc ciemos, mēs dzeram tēju, runājamies. Bet jau kā pieauguši cilvēki, nevis kā mamma ar bērniem. Valdis atrada sev draudzeni, kādus četrdesmit gadus vecu. Saka, viņa lieliski gatavo un dievina uzkopt. Tas, kas viņam vajadzīgs.
Bet man vajag brīvību. Un es to saņēmu. Dažreiz kaimiņienes satiek mani uz ielas, šūpo galvas: kas par dīvainību ienāca prātā mūsu gados. Bet es taču zinu: tā diena, kad dzirdēju Valda sarunu, kļuva par pagrieziena punktu. It kā kāds būtu metis kauliņus, un izkrita tieši tas, kas bija vajadzīgs man. Ne viņam, ne bērniem, ne kaimiņienēm. Man.
Un ziniet ko? Esmu laimīga. Pirmo reizi ceturtdaļgadsimta laikā patiesi laimīga.
Un vai jūs uzdrošinātos?
